SITE LOGO
your slogan
Вторник, 2017-10-24, 5:17 AM


Приветствую Вас Гость | RSS
Главная Каталог статей Регистрация Вход
Категории раздела
Химия [0]
Техника [0]
Биология [1]
География [6]
Литература [2]

Статистика

Главная » Статьи » Рефераты » Биология

Putni
Putni ir mugurkaulnieki, kuriem priekšējās ekstremitātes pārvērtušās par spārniem, tāpēc vairums no tiem spēj lidot
Putnus nevar nepamanīt. Ziemā un vasarā, agrā rītā un vakarā, augu dienu un pat naktī var ieraudzīt un saklausīt putnus - vienus no visvaldzinošākajiem dzīvniekiem. Kāpēc valdzinošākajiem? Jo putni spēj lidot - pacelties gaisā, izjust augstumu, pārvarēt attālumu. "Brīvs kā putns gaisā" ir teiciens, kas pauž apbrīnu.
Un patiesi, lai arī cik dažādi nebūtu putni - lieli un mazi vai arī pavisam sīciņi, krāsaini, spilgti vai pelēki un neuzkrītoši, vairums no tiem spēj lidot. Daudzi putni, kurus sauc par ceļotājputniem, spēj nolidot pat neticami lielus attālumus, pārvarēt gandrīz vai pusi pasaules. Tā, piemēram, jūras zīriņš migrācijas laikā nolido vairāk kā 17 000 kilometru.
Tomēr ir arī putni, kas savas evolucionārās attīstības gaitā ir zaudējuši spēju lidot. Vieni no nelidojošiem putniem ir varenie Āfrikas strausi, kuru masa sasniedz 136 kilogramus, un salīdzinoši mazais, 1.5-3 kg smagais, Jaunzēlandē sastopamais putns ar garo knābi - kivi. Strausu priekšrocība ir garās kājas un spēja ļoti ātri skriet. Tie spēj sasniegt ātrumu pat līdz 50 vai 70 kilometriem stundā. Tiesa, tik ātri strausi gan var atļauties skriet tikai īsu laiku.
Atšķirībā no citiem dzīvniekiem putniem piemīt vēl kāda viegli pamanāma, bet raksturīga īpašība - to ķermeni klāj spalvas.

Putnus var ieraudzīt visur

Putni dzīvo visos kontinentos un spēj piemēroties ļoti dažādai videi. Tie ir sastopami tālu ziemeļos, piemēram, baltā pūce, kas Arktikā pavada visu gadu, un pingvīni, kas mīt Antarktīdas ledājos, krāšnie papagaiļi, kas trokšņaini pulcējas lielos baros Austrālijas tropu mežos, savdabīgie putni ar milzīgo knābi tukāni, kas dzīvo Dienvidamerikā, un mazā pelēkbrūnā lakstīgala, kas ar savu pogošanu mūs priecē tepat Latvijā, bet pēc tam vasaras beigās augustā aizlido uz Āfrikas tropiem.
Putnus visbiežāk pierasts skatīt gaisā - lidojumā, kā piemēram, vanagu un bezdelīgu, vai satupušus uz koku zariem, kā zvirbuļus un kovārņus. Putni arī tekalē pa zemi, staigā pa pļavu, bradā pa purvu vai peld ūdenī. Peldēt prot daudzi putni, bet daļai no tiem ūdens un prasme peldēt ir īpaši nozīmīga, jo peldot un nirstot tie atrod sev barību. Ūdensputni ir, piemēram, gulbji, zosis, pelikāni.

Putnu ķermenis ir piemērots lidošanai.

Apskatot putnu, piemēram, balodi, ko itin bieži varam vērot, kad sēžam parkā uz soliņa, var pamanīt vairākas pazīmes, kas liecina, ka šis dzīvnieks ir piemērots lidošanai.
Putna ķermenis sastāv no galvas, kakla, rīkles, krūtīm, vēdera, muguras un astes. Galva ir neliela, ķermenim ir plūdlīnijas forma, kas ļauj vieglāk pārvarēt gaisa pretestību. Lidošanai kalpo spārni, bet staigāšanai - kājas.

Putnu ķermeni klāj spalvas

Spalvas ķermenim piedod formu, silda, aizsargā un arī palīdz lidot. Putnam visas spalvas nav vienādas. To lielums, forma un arī uzdeviums ir dažāds. Vienas sedz spārnus un citas ķermeņa daļas, tāpēc tās sauc par segspalvām, citas - stūrspalvas - atrodas astē un palīdz stūrēt lidojuma laikā, vēl citas - lidspalvas - ir garas, spēcīgas spalvas, kas atrodas spārnos un palīdz noturēties gaisā. Visām šīm spalvām ir līdzīga forma un uzbūve, un tās sauc par kontūrspalvām. Kontūrspalvas sastāv no kāta, stumbra un buras.
Zem kontūrspalvām vistuvāk ādai atrodas dūnas. Tās ir mazas, pūkainas spalviņas, kas kalpo siltuma izolācijai.
Ir arī nedaudzas īpašas spalvas, piemēram, sariņi, kas daudziem putniem atrodas mutes stūros un pilda taustes funkcijas. Īpašas ir arī krāšņumspalvas, piemēram, dzērvei tās ir spilgtas, krāsainas un vizošas.
Spalvas ar laiku nodilst, tāpēc notiek regulāra spalvu maiņa.

Kas ir spārni, un kā putni pie tiem tikuši?

Tiklīdz putns grasās pacelties gaisā, tas papleš spārnus. Mēs varam saskatīt, ka spārna plaknes lielāko daļu veido spalvas.
Spārni ir pārveidojušās priekšējās ekstremitātes. Jo spārna plakne ir lielāka, jo lielāka ir celtspēja, un, vicinot spārnus, putns var ātrāk lidot. Tāpēc putniem, kuri ātri lido, piemēram, kaijām, zīriņiem, ir gari spārni un īsa aste, bet putniem, kas spēj labi manevrēt, piemēram, vanagiem, ir īsi spārni un gara aste.

Putna spārnu forma ir tāda, lai, uzsākot lidojumu vai lidojot, gaiss abās spārna pusēs plūstu ar atšķirīgu ātrumu. Tā rezultātā spārns un arī putns tiek celts augšup.
Ieskrējiena un lidojuma laikā rodas divas gaisa plūsmas - virs un zem spārna.
Virs spārna gaisa plūsmas ātrums ir lielāks, un tas rada gaisa spiediena samazināšanos. Zem spārna gaiss plūst lēnāk, un tā rezultātā gaisa spiediens palielinās. Gaisa spiedienu starpība virza spārnu no apgabala, kur spiediens ir lielāks, uz apgabalu, kur spiediens ir mazāks, t.i. uz augšu. Spiedienu starpība rada cēlējspēku.

Taču putni lido, ne tikai vicinot spārnus, bet arī planē, izmantojot augšupejošās gaisa plūsmas.

Putniem ir līdzība ar rāpuļiem

Staigāšanai putni izmanto divas pakaļējās ekstremitātes.
Zinātnieki uzskata, ka putni evolucionārās attīstības gaitā ir cēlušies no rāpuļiem, pakāpeniski pārveidojušies un ieguvuši spēju pacelties gaisā. Par to liecina arī vissenākā putna - arheopteriksa - fosīlija. Par arheopteriksa radniecību ar rāpuļiem liek domāt zobi un pirksti spārnu galos.
Arī mēs paši varam novērot dažas pazīmes, kas liecina par putnu izcelšanos no rāpuļiem. Apskatot jebkura putna kāju, uzkrītošs ir ādas raupjums, zvīņainība, kas līdzīga rāpuļu, piemēram, ķirzakas, ādai.

Kāpēc kauli un muskuļi putnu nepadara smagāku?

Ja mums izdodas putnu paņemt rokā, ko pamanām vispirms?

Putns attiecībā pret saviem izmēriem ir viegls. Arī šī īpašība ir izveidojusies evolucionārās attīstības gaitā, lai varētu lidot. Putniem ir apjomīgs, bet viegls apspalvojums, relatīvi neliela masa un viegli kauli. Tomēr muskuļi ir pietiekami attīstīti un spēcīgi, īpaši krūšu un vidukļa muskuļi, kas ir nepieciešami lidošanai. Komplicēta ir kakla muskulatūra, kas nodrošina galvas kustīgumu.

Putnu kauli ir ļoti cieti un stipri. Lielākie cauruļveida kauli nav pildīti ar kaulu smadzenēm, bet tajos ir nodalījumi, kas pildīti ar gaisu. Līdz ar to kauli vienlaikus ir gan viegli, gan izturīgi.

Putna skelets

Putna skeletu veido galvas skelets, ass skelets un ekstremitāšu skelets.
Galvaskausam, kas veido galvas skeletu, ir liela smadzeņu kapsula, izteikti acu dobumi un žokļi, kas veido knābi.

Ass skelets - mugurkauls - sastāv no skriemeļiem un iedalās kakla, krūšu, jostas, krustu un astes nodalījumā.

Kakla skriemeļi ir savienoti kustīgi, un to skaits dažādām sugām variē. Tā, piemēram, gulbjiem parasti ir 23 kakla skriemeļi, vairumam dziedātājputnu - apmēram astoņi.

Krūšu skriemeļi ir savstarpēji saauguši. No tiem atiet ribas. Tās ir plānas, un katrai ribai uz pakaļējās malas ir iegarens, nedaudz liekts izaugums, kas ar brīvo galu guļ virsū nākamajām ribām. Izaugumus ar nākamo ribu saista muskuļaudi, tādējādi padarot stiprāku visu krūšukurvi.

Putniem atšķirībā no rāpuļiem pēdējais krūšu skriemelis, jostas un krustu skriemeļi, kā arī priekšējie astes skriemeļi ir saauguši un veido krustu kaulu.

Astes skriemeļi ir savienoti kustīgi, izņemot pēdējos, kas līdzīgi izliektai plāksnītei paceļas uz augšu.

Putniem ir labi izteikts krūšu kauls, un parasti uz tā ir ķīlis, kas palielina krūšu muskulatūras piestiprinājuma laukumu. Interesanti, ka, piemēram, strausiem, kam krūšu muskuļi deģenerējušies sakarā ar to, ka šie putni nelido, nav arī ķīļa.

Priekšējās ekstremitātes ir saistītas ar plecu joslu. Tā sastāv no diviem kraukļakauliem, divām lāpstiņām un diviem lejasdaļā saaugušiem atslēgkauliem. Tāpat kā citiem sauszemes mugurkaulniekiem, putnu priekšējās ekstremitātes (spārnus) veido augšdelms, apakšdelms un plauksta. Putna plaukstai ir trīs neattīstīti pirksti (vidējais - visattīstītākais).

Putna pakaļējās ekstremitātes ir saistītas ar iegurņa joslu. To veido saauguši iegurņa kauli un krustu kauli.

Putnu kājām nekad nav vairāk par četriem pirkstiem

Vairumam putnu ir četri pirksti: trīs vērsti uz priekšu un viens - atpakaļ. Kā piemēru varam apskatīt bezdelīgu piekūna kāju.
Taču ir arī tādi putni, kam visi četri pirksti vērsti uz priekšu, piemēram, svīrei. Savukārt dzenim, lai būtu vieglāk kāpelēt, divi pirksti ir vērsti uz priekšu, bet divi - atpakaļ. Ir arī putni, piemēram, pūces un dzeguzes, kas vienu pirkstu var grozīt pēc vajadzības.

Daļai putnu sugu raksturīgi trīs pirksti, piemēram, tārtiņiem nav pakaļējā pirksta. Arī strausiem ir sugas ar trīs un pat diviem pirkstiem. Trīs pirksti ir mūsu trīspirkstu dzenim, kaut gan pārējiem tā radiniekiem - dižraibajam dzenim un citiem ir visi četri pirksti.
Raksturojot putnu kājas, svarīgs ir ne tikai pirkstu skaits un stāvoklis, bet arī dažādi ragvielas un saistaudu veidojumi, kas piešķir kājai formu, kā arī saistāmplēves, piemēram, peldplēves ūdensputniem.

Īpaši izteiksmīgi un dažādām sugām atšķirīgi ir putnu kāju nagi. Tie ir piemēroti putnu dzīvesveidam.

Knābis ir vienīgi putniem

Apskatot putna kājas, īpaši to zvīņveida ādu, mēs varējām saskatīt zināmu līdzību ar rāpuļiem. Toties knābis, kas tik raksturīgs putniem, liecina par to atšķirību no rāpuļiem. Par knābi ir pārveidojušies žokļi, kas evolūcijas gaitā zaudējuši zobus.
Knābja forma liecina par putna dzīvesveidu, īpaši par barošanos.

Ar knābi sākas gremošanas sistēma
Putnu gremošanas sistēma ir līdzīga citu mugurkaulnieku gremošanas sistēmai - zemāk attīstītajiem rāpuļiem un arī augstāk attīstītajiem zīdītājiem. Tā sastāv no mutes dobuma, rīkles, barības vada, kuņģa un zarnu kanāla.

Knābis putniem ir galvenais barības satveršanas orgāns. Vairumam putnu mutes dobumu aizņem mēle. Tās pamatdaļā ir pārragojušies dzelksnīši, kas palīdz noturēt barību. Putniem, kam ir filtraparāts, piemēram, pīlēm, pelikāniem, mēle palīdz no mutes dobuma izstumt ūdeni un grants daļiņas, kā arī ievilkt rīklē izkāsto barību. Graudēdājiem putniem mēle palīdz noturēt sēkliņas. Putniem, kas barojas ar ziedu sulām, piemēram, kolibri, mēle izveido caurulīti, pa kuru tiek sūkts nektārs. Savukārt dzenis mēli var izvirzīt tālu uz priekšu, un tās virsma ir pielāgota atrasto kukaiņu ievilkšanai mutē.

Mutes dobums putniem nemanāmi pāriet barības vadā. Daudzām putnu sugām, piemēram, ērgļiem, vanagiem, vistām, baložiem, barības vada apakšējā daļā veidojas apjomīgs paplašinājums - guza. Citiem putniem, piemēram, zosīm, guzas nav. Guzas sieniņās ir daudz dziedzeru. Barība guzā stāv ilgu laiku, dziedzeru izdalīto sekrētu ietekmē izmiekšķējas un notiek tās iepriekšēja sagremošana.

Dažiem putniem, piemēram, baložiem, guzā izdalās tā sauktais piens, ko putni izmanto mazuļu sākotnējai barošanai. Varbūt tāpēc arī radies teiciens par putna pienu.

Putnu kuņģis sadalās divos nodalījumos: dziedzerkuņģī un muskuļkuņģī. Dziedzerkuņģis ir tikai nedaudz resnāks par barības vadu, biezākām sienām un ar daudziem dziedzeriem, kas izdala gremošanas fermentus. Muskuļkuņģim ir biezas muskuļotas sienas, kas izklātas ar ragvielai līdzīgu pārklājumu. Muskuļkuņģa sienām ritmiski saraujoties, barība tiek saberzta. Tam piepalīdz sīkie akmentiņi, smilšu graudiņi un citas vielas, kas nonāk putnu kuņģī.
Tāpēc putnu muskuļkuņģi funkciju ziņā var salīdzināt ar zīdītāju zobiem, kas veic barības sasmalcināšanu. No muskuļkuņģa atiet divpadsmitpirkstu zarna, kas nemanāmi pāriet tievajā zarnā, tā apmet vairākas cilpas, pāriet taisnajā zarnā un beidzas ar kloāku.

Pie gremošanas sistēmas pieder arī aizkuņģa dziedzeris, aknas un žultspūslis. Gan aizkuņģa dziedzera sekrēts, gan žults izdalās divpadsmitpirkstu zarnā. Tomēr ir arī putnu sugas, kam žultspūšļa nav, piemēram, balodim.

Uz tievās zarnas un taisnās zarnas robežas atrodas aklās zarnas. Parasti tie ir divi nelieli izaugumi. Izteiktas aklās zarnas ir rubeņiem. Tiem putniem, kas barojas ar augiem, zarnu kanāls ir garāks nekā tiem, kas pārtiek no dzīvnieku barības.
Nesagremojamās barības daļas (kaulus, matus, gliemežu čaulas u.tml.), kad tās sakrājušās gremošanas orgānos, putni ik pa laikam atgrūž atpakaļ un izmet pa knābi. Tās sauc par atrijām. Pēc atriju satura, ja tās atrod un izpēta, var spriest, no kā pārtiek putns.

Putnu barība, atkarībā no putnu sugas, ir visai dažāda - sīkas sēkliņas, ziedu nektārs un citas augu daļas, kā arī dažāda veida un lieluma dzīvnieku valsts barība. Tomēr vairumam putnu "ēdienkarte" ir atkarīga no sezonas un citiem apstākļiem, kas saistīti ar pārlidojumiem, gadalaiku maiņu u.tml.

Pamēģini nosaukt blakus attēlā ar bultiņām norādītās vietas putna gremošanas sistēmā!

Putnu elpošanā piedalās gaisamaisi

Putniem ir aktīvs dzīvesveids, tāpēc tie patērē daudz skābekļa. Atbilstoši tam ir izveidojusies arī putnu elpošanas sistēma. Tāpat kā rāpuļiem un zīdītājiem tā sastāv no elpceļiem un plaušām.

Gaiss caur divām nāsīm vispirms nonāk deguna dobumā un tālāk ieplūst mutes dobumā. Mutes dobumā atveras balsene, kurai izšķir augšējo un apakšējo daļu. Putna balss veidojas apakšējā balsenē. Augšējā balsenē nav balss saišu, un tāpēc tā nav skaņas avots.
Balsenei seko traheja - garš, elastīgs elpvads, kas sastāv no daudziem skrimšļa gredzeniem. Pirms plaušām tas sazarojas divos bronhos, kas sadalās sīkākos zaros un visbeidzot plaušās veido daudzus sīkus pūslīšus - alveolas.

Šāds sazarojums ievērojami palielina gaismaiņas virsmu. Lai gan putnu plaušas ir mazas, elpošanas virsma putniem ir daudz lielāka nekā rāpuļiem un pat lielāka nekā zīdītājiem.

Gaisa apmaiņu vēl aktīvāku padara gaisamaisi - plāni ar gaisu pildīti pūšļi, kas aizņem lielu daļu ķermeņa dobuma. Pateicoties gaisamaisiem, ieelpotais gaiss putniem tiek izmantots ļoti ekonomiski - notiek divkāršā elpošana. Abiniekiem, rāpuļiem un zīdītājiem plaušas nekad pilnībā neiztukšojas. Ieelpas laikā tās tikai papildinās ar svaigu gaisu.

Putniem ieelpojot, gaiss caur bronhiem un plaušām vispirms nonāk pakaļgala gaisamaisos. Izelpojot ar skābekli bagātais gaiss no pakaļgala gaisamaisiem ieplūst plaušās, bet no priekšējiem gaisamaisiem izplūst ārā. Tādējādi ar skābekli bagātais gaiss plaušās nonāk divreiz, bagātinot ar skābekli asinis.

Līdzdalība elpošanā nav gaisamaisu vienīgā funkcija. Tajos sakrājas gaisa rezerves, kas nepieciešamas, ja putns īsā laikā patērē daudz enerģijas, piemēram, dziedātājputni garas dziesmas laikā vai plēsējputni, uzbrūkot laupījumam. Piepūstie gaisamaisi noder arī kā atbalsts izplestiem spārniem un kā siltumizolācijas slānis aukstumā, pasargājot ķermeni no atdzišanas. Tāpēc ziemā bieži redz sabozušās, uzpūtušās vārnas, zvirbuļus un citus putnus.
Putna iekšējā uzbūve ir ļoti kompakta un efektīva, lai putna masa būtu pēc iespējas mazāka, bet vielmaiņa noritētu iespējami intensīvi.

Putniem ir četrkameru sirds

Putniem, tāpat kā rāpuļiem un abiniekiem asinsrites sistēma sastāv no diviem asinsrites lokiem. Pa lielo asinsrites loku sirds piegādā asinis audiem, bet pa mazo asinsrites loku - plaušām.

Sirds putniem ir relatīvi liela, piemēram, kolibri sirds masa ir pat ceturtā daļa no visa ķermeņa masas. Atšķirībā no rāpuļiem, kam ir trīskameru sirds, putniem sirds sastāv no četrām daļām - diviem kambariem un diviem priekškambariem.

Venozās asinis no ķermeņa pa vēnām ieplūst labajā priekškambarī un pēc tam labajā kambarī. No labā kambara sākas mazais asinsrites loks, pa plaušu artēriju asinis plūst uz plaušām, tur bagātinās ar skābekli un pa plaušu vēnām plūst atpakaļ uz sirdi, uz kreiso priekškambari, kur mazais asinsrites loks noslēdzas.

Tālāk asinis ieplūst kreisajā kambarī, no kura sākas lielais asinsrites loks. Ar skābekli bagātās asinis no sirds kreisā kambara pa aortu plūst uz audiem un apgādā tos ar skābekli. Pēc gāzmaiņas audos tās atgriežas labajā priekškambarī, kur noslēdzas lielais asinsrites loks. Putnam asinsrite ir ļoti efektīva.

Putni spēj saglabāt pastāvīgu ķermeņa temperatūru

Labi attīstītā gremošanas, elpošanas un asinsrites sistēma putniem nodrošina ievērojami augstāku vielmaiņas līmeni, nekā tas ir rāpuļiem. Siltumizolējošā spalvu sega un intensīvā vielmaiņa ir palielinājusi putnu izturību pret apkārtnes temperatūras svārstībām. Atšķirībā no rāpuļiem, kam ir daži termoregulācijas elementi, putni ir siltasiņu dzīvnieki, kas spēj saglabāt pastāvīgu ķermeņa temperatūru neatkarīgi no vides apstākļiem.

Putniem nav urīnpūšļa

Putniem, tāpat kā pārējiem augstāk attīstītajiem mugurkaulniekiem, ir iegurņa niere - pāra orgāns, kas atrodas gurnu joslas padziļinājumā.
Nieres sastāv no daudziem sīkiem nieru kamoliņiem jeb nefroniem, kuros iestiepjas asinsvadi, kas sazarojas sīkos kapilāros. Caur šiem kapilāriem tiek izdalīti vielmaiņas galaprodukti, kas lielākoties izdalās urīnskābes veidā.
Nieru uzbūve nodrošina organismam nevajadzīgo vielu izdalīšanos, bet lielākā daļa ūdens un sāļi uzsūcas atpakaļ un paliek asinīs.

Vairumam putnu ir deguna dziedzeri

Šie dziedzeri atrodas uz pieres kauliem, un to sekrēts pa pilienam izdalās caur nāsīm. Deguna dziedzeri izdala ļoti daudz sāļu, tāpēc putni var dzert arī sāļu ūdeni. Tas ir īpaši svarīgi jūras tuvumā dzīvojošajiem putniem.

Putnu vairošanās sākas ar riestu

Putnu vairošanās notiek tajā sezonā, kad ir vispiemērotākie apstākļi jauno putnēnu izbarošanai un to attīstībai. Latvijā tas parasti ir pavasarī vai vasaras sākumā. Tropos putnu vairošanās notiek lietus sezonā vai sausajā sezonā atkarībā no tā, no kā putni pārtiek.
Vairumam putnu ir vērojams dzimumdimorfisms.

Vairošanās periodā putni veido pārus. Ir monogāmi putni, piemēram, gulbji, ērgļi, zosis, kam pāri saglabājas vairākus gadus līdz pat viena putna bojāejai. Ir arī poligāmi putni, kas pārus neveido pat īslaicīgi. Piemēram, pāvi, kolibri, rubeņi pārojas, sastopoties uz īsu brīdi. Tiem parasti vērojams izteiktāks dzimumdimorfisms.

Visiem putniem vairošanās sākas ar riesta rituāliem

Riesta laikā putni, parasti tie ir tēviņi, pievērš pretējā dzimuma uzmanību gan ar izskatu, gan ar dažnedažādu izturēšanos - dejām, dziesmām, saucieniem u. tml. Tas veicina putnu sastapšanos un pāru veidošanos.

Riesta laikā notiek arī ligzdas veidošana. Dažādu sugu putni ligzdu gatavo no atšķirīgiem materiāliem un novieto vien savai sugai raksturīgās vietās. Tikai nedaudzas putnu sugas neveido ligzdas, bet olas dēj tieši uz klintīm vai zemes.

Putni attīstās no olām

Putni, tāpat kā rāpuļi, ir oldējēji. Tikai putni olas aprūpē daudz rūpīgāk. Lielākoties putni olas dēj ligzdās un perē - silda ar savu ķermeni, līdz izšķiļas mazuļi. Poligāmajiem putniem perē tikai mātītes, monogāmie putni šai procesā nomaina viens otru.

Īpašas rūpes putni izrāda par pēcnācējiem. Atkarībā no jaundzimušo mazuļu patstāvības putnus var iedalīt divās grupās - ligzdbēgļos un ligzdguļos.

Ligzdbēgļu mazuļi izšķiļas diezgan labi attīstīti un drīz jau paši sāk meklēt barību. Ligzdbēgļu olas parasti ir lielākas un to perēšanas laiks garāks. Ligzdbēgļi ir, piemēram, lauku irbe, dzērve, vairums tārtiņu, sīgas, strausi, zosveidīgie.

Ligzdguļu mazuļi izšķiļas vārgi, gandrīz kaili, bieži vēl akli. Tie daudz ilgāku laiku ir sildāmi un barojami. Kamēr mātīte silda mazuļus, tēviņš baro gan mazuļus, gan māti. Ligzdguļi ir gārņi, pūces, zvirbuļveidīgie, papagaiļveidīgie un no ūdensputniem - pelikānveidīgie.

Vairošanās orgāni ir piemēroti putnu dzīvesveidam

Putnu vairošanās orgāni ir divi nelieli sēklinieki tēviņiem un viena olnīca mātītēm. Katram sēkliniekam ir piedēklis, no kura atiet sēklvads, kas beidzas kloākā.
Sēklvadā ir neliels paplašinājums - sēklas pūslītis, kurā uzkrājas nobriedušie spermatozoīdi.

Vairumam putnu apaugļošanās notiek, piespiežot tēviņa kloākas ārējo atveri pie mātītes kloākas. Tikai nedaudziem putniem ir speciāls kopulācijas orgāns - izbīdāma kloākas sienas daļa.

Mātītēm ir attīstīta tikai kreisā olnīca, labā reducējusies. Blakus olnīcai atveras olvads, kas sākas ar piltuvi un beidzas kloākā. Nogatavojusies olšūna izkrīt vēdera dobumā, kur to uztver olvada piltuve. Tālāk olšūna nonāk olvadā. Jau tā sākumā, tūlīt aiz piltuves, jānotiek apaugļošanās procesam.
Pēc apaugļošanās olšūna pa olvadu slīd kloākas virzienā. Šajā laikā olšūna pārklājas ar vairākiem apvalkiem, ko izveido olvadu sienās esošo dziedzeru izdalījumi.
Izdēta apaugļota ola sastāv no dzeltenuma, ko aptver plāns dzeltenuma apvalks. Uz dzeltenuma ir redzams dīgļa disks, kas izveidojies, daloties (drostalojoties) apaugļotās olšūnas kodolam.
Tālāk dzeltenumu apņem biezs olbaltuma apvalks, ko klāj divi zemčaumalas apvalki, starp kuriem olas resnākajā galā izveidojas gaisa kamera. No ārpuses olu sedz blīva čaumala.
Iekšējo zemčaumalas apvalku un dzeltenumu saista blīvas, savītas olbaltuma saites, kas ļauj dzeltenumam brīvi grozīties, lai dīgļa disks vienmēr būtu pavērsts uz augšu.

Putniem ir labi attīstīta nervu sistēma

Putniem raksturīgs aktīvs, kustīgs dzīvesveids, kas saistīts ar labu orientēšanos, uzmanību, ātru reakciju. Tas viss ir iespējams tāpēc, ka putniem ir diezgan labi attīstīta nervu sistēma un maņu orgāni. Putniem galvas smadzenes ir relatīvi lielas, un to nozīme organisma regulēšanā lielāka nekā rāpuļīem, bet mazāka nekā zīdītājiem. Zīdītājiem pēc galvas smadzeņu atdalīšanas iestājas tūlītēja nāve, bet putns pēc galvas nociršanas vēl mirkli var skriet vai laisties.

Putniem ir labi norobežotas priekšējo smadzeņu puslodes. Palielinās arī to loma citu smadzeņu daļu darbības koordinēšanā.

Labi attīstītās vidussmadzenes spēj nodrošināt sarežģītas nervu darbības formas. Redzes daivas ir atvirzītas uz sāniem.

Smadzenītes ir labi attīstītas, tās nosedz vidussmadzenes un daļu no iegarenajām smadzenēm. Smadzenītes atbild par kustību koordināciju un līdzsvaru.

Gan no galvas, gan no muguras smadzenēm uz dažādām ķermeņa daļām atiet nervi. Galvenie nervi uz spārniem un kājām iziet no muguras smadzenēm.

Putniem ir labi attīstīta dzirde. Par to liecina arī daudzu putnu skaistā dziedāšana un mātīšu spēja atrast tēviņu, saklausot tā aicinošos saucienus. Putniem nav ārējās auss, iekšējā auss un vidusauss pēc uzbūves līdzīga rāpuļu ausij, bet pēc funkcijām maz atšķiras no zīdītāju auss.

Vēl attīstītāka putniem ir redze. Plēsīgajiem putniem acis atrodas satuvināti galvas priekšpusē, lai varētu koncentrēt uzmanību uz laupījumu. Pārējiem putniem tās ir sānos, lai plašākā leņķī varētu saskatīt ienaidnieku.

Putniem ir raksturīga migrācija

Putni ir apbrīnojami ar savu spēju veikt milzīgus pārlidojumus. Daudzi putni, ko mēs pamatoti uzskatām par savējiem, Latvijā ierodas tikai pavasarī līdz ar dabas atmodu. Un ierodas tie tāpēc, ka šajā laikā te ir labvēlīgi apstākļi ligzdošanai - pietiekami silts un daudz barības. Šos putnus sauc par gājputniem jeb ceļotājiem.

Rudenī, kad mazuļi paaugušies, līdz ar sala tuvošanos tie dodas uz dienvidiem, uz siltām zemēm. Tā, piemēram, slokas un ķīvītes ziemu pavada Dienvideiropā, turpretī stārķi, vālodzes, dzeguzes lido uz Āfriku.
Jūras zīriņš, kas ligzdo tuvu Ziemeļpolam, īsajai vasarai beidzoties, dodas atpakaļ un aizlido gandrīz līdz Dienvidpolam.

Šo parādību, ka putni regulāri ceļo starp ligzdošanas un ziemošanas vietām, sauc par migrāciju. Migrē arī citi dzīvnieki - daži zīdītāji, kukaiņi. Tomēr putnu migrācija ir ļoti organizēta un saistīta ar iespaidīgiem attālumiem.

Novērojumi liecina, ka putni pārlidojumus veic pa daudzmaz noteiktiem maršrutiem - gar jūru, gar upēm un kalnu grēdām, pāri ezeriem.
Aizlidošana bieži notiek nesteidzīgāk, pa garāku maršrutu nekā atlidošana. Domājams, ka putni pavasarī steidzas ligzdot.

Ir putni, kas lido tikai dienā, piemēram, žubītes, vārnas, dienas plēsīgie putni. Dziedātājputni parasti lido naktī.
Tomēr ir daudzi putni, kas ceļo gan dienu, gan nakti, piemēram, stārķi, strazdi, bezdelīgas, zosis, pīles u.c.

Pretēji gājputniem daudzi putni noteiktā apvidū pavada visu gadu, piemēram, žagatas un zvirbuļi. Tie ir nometnieki.
Putni, kas pēc ligzdošanas veic pārlidojumus, bet kam nav migrācijas ceļu un tie nepamet dabas zonu, kurā ligzdo, ir klejotāji.

Ir sugas, kas aizceļo vai neaizceļo atkarībā no apstākļiem, cik barga ir ziema vai cik veci un spēcīgi ir putni. Piemēram, lielajām zīlītēm aizceļo tikai jaunie putni, bet vecie ir nometnieki.

Sugu apskats

Putnu klasē ir 28 kārtas un aptuveni 9000 sugu.

Latvijā ir konstatētas 18 putnu kārtas.

Dažas no tām, piemēram, zvirbuļveidīgie, pārstāvētas ar daudzām dzimtām.

Iepazīsimies tikai ar atsevišķiem pārstāvjiem no katras Latvijā konstatētās putnu kārtas.

Ja vēlies ar visiem šiem putniem iepazīties pēc kārtas, tad, tāpat kā iepriekš,
lieto norādi "Tālāk".

Tu vari to darīt arī jebkurā secībā, ja izmantosi sarakstu šīs lapas kreisajā pusē.

Atgriezties uz šo lapu varēsi, izmantojot norādi "Uz putnu sugām".

Brūnkakla gārgale
Gārgaļveidīgo kārtas gārgaļu dzimtas suga

Latvijā tas ir reti sastopams ūdensputns, biežāk - kā caurceļotājs uz perēšanas vietām Islandē, Skandināvijā un citur.
Putna ķermenis iegarens, 53 - 69 cm garš. Spārni ir samērā īsi, knābis diezgan garš un smails, nedaudz uzliekts uz priekšu. Galva un kakla sāni pelēki, kakla priekšpuse kastaņbrūna, riesta laikā tā ir spilgtāka. Kakla mugurpusē brūnganmelni raibumiņi veido svītru. Pats ķermenis no virspuses brūngans ar iedzelteniem, gandrīz baltiem plankumiem. Ķermeņa apakšpuse balta, jauniem putniem arī kakla priekšpuse ir balta, savukārt mugura- melni brūna ar baltiem raibumiem.
Putns labi peld un nirst, bet slikti staigā.
Barojas galvenokārt ar zivīm, ko nirstot izdodas noķert.
Balss atgādina gāgināšanu.
Ligzdu taisa tieši pie ūdens un izmanto to vairākus gadus. Šie putni ir monogāmi.
Brūnkakla gārgale ir iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.

Cekulainais dūkuris
Dūkurveidīgo kārtas dzimtas suga

Tas ir stalts, apmēram 46 - 51 cm garš ūdensputns.
Putnam ir garš kakls, taisns knābis un divdaļīgs cekuls uz galvas. Tēviņi ir lielāki par mātītēm, to krāsojums spilgtāks, izteiksmīgāks. Galvas virspuse un cekuls tumšs, gandrīz melns, knābis sarkans. Vaigi, kakla priekšpuse, krūtis un pavēdere ir balta. Galvas un kakla spalvas veido it kā rūsganu apkakli ar melnu malu. Pāri pleciem ir balta svītra. Mātītēm krāsojums ir daudz nespodrāks.
Balss ir skaļa, griezīga, izklausās kā "gek-gek" vai "kok-kok", dažreiz arī citādāk.
Cekulainais dūkuris ir īsts ceļotājs, kas ziemu pavada pie Vidusjūras, bet pie mums ierodas aprīļa otrajā pusē un ligzdo ezeros.
Ligzdu taisa ūdens apņemtās vietās uz kādas saliņas vai peldošās niedrēs. Ligzda vienmēr ir piestiprināta tā, lai, ceļoties ūdens līmenim, arī tā celtos uz augšu. Tomēr dažkārt lielākā lietū un vējā tā neiztur un olas noslīkst.
Putns labi peld un nirst, spārnos ceļas maz, īpaši pavasarī un vasaras sākumā, bet nemaz nelido vasaras vidū, kad maina spalvas. Lidošanas spējas atgūst vasaras beigās, gatavojoties ceļojumam uz dienvidiem.
Cekulainais dūkuris ir ļoti uzmanīgs putns. Pamanījis troksni vai citu brīdinājumu, tas noslēpjas.

Sārtais pelikāns
Pelikānveidīgo kārtas pelikānu dzimtas suga

Pelikāns ir gulbja lieluma ūdensputns ar ļoti raksturīgu izskatu, īpaši knābi. Šie putni ievērojamā skaitā dzīvo Dienvideiropā, arī Āzijā un Āfrikā. Latvijā tie konstatēti tikai 5 reizes. Iespējams, ka tie ir izbēguši nebrīvē turētie putni.
Ķermeņa masa 7 - 14 kg. Putnam ir garš kakls, liela galva un plats, varens knābis. Zem knābja ir kailas ādas rīkles maiss. Arī sejas āda vietām bez apspalvojuma.
Putns ir balts ar sārtu nokrāsu, lidspalvas tumšas.
Peldot tas turas augstu virs ūdens līmeņa, bet pa zemi pārvietojas, neveikli gāzelējoties.
Pelikāni pārtiek no zivīm.

Категория: Биология | Добавил: lovelv (2006-07-30)
Просмотров: 13553 | Комментарии: 5 | Рейтинг: 1.0/1 |
Всего комментариев: 5
5  
http://sportalley.ru - .

4  
Very useful topichttp://wse-w-sad.ru - .

3  
I consider, that you are not right. I am assured. I can prove it. Write to me in PM, we will communicate.http://thebesttours.ru - .

2  
Для того чтобы получить ответы на интересующие вопросы зайдите на наш сайт http://expert-mo.com/

оценка автомобиля егорьевск
оценка автомобиля калининец
автоэксперт оболенск
независимая оценка деденево
независимая автоэкспертиза дмитров
автотехническая экспертиза обухово
оценка авто красногорск
авто экспертиза старая купавна
оценочная компания пересвет
независимая автоэкспертиза апрелевка

1  
Putniem raksturīgs aktīvs, kustīgs dzīvesveids, kas saistīts ar labu orientēšanos, uzmanību, ātru reakciju. Tas viss ir iespējams tāpēc, ka putniem ir diezgan labi attīstīta nervu sistēma un maņu orgāni. Putniem galvas smadzenes ir relatīvi lielas, un to nozīme organisma regulēšanā lielāka nekā rāpuļīem, bet mazāka nekā zīdītājiem. Zīdītājiem pēc galvas smadzeņu atdalīšanas iestājas tūlītēja nāve, bet putns pēc galvas nociršanas vēl mirkli var skriet vai laisties.

Putniem ir labi norobežotas priekšējo smadzeņu puslodes. Palielinās arī to loma citu smadzeņu daļu darbības koordinēšanā.

Labi attīstītās vidussmadzenes spēj nodrošināt sarežģītas nervu darbības formas. Redzes daivas ir atvirzītas uz sāniem.

Smadzenītes ir labi attīstītas, tās nosedz vidussmadzenes un daļu no iegarenajām smadzenēm. Smadzenītes atbild par kustību koordināciju un līdzsvaru.

Gan no galvas, gan no muguras smadzenēm uz dažādām ķermeņa daļām atiet nervi. Galvenie nervi uz spārniem un kājām iziet no muguras smadzenēm.

Putniem ir labi attīstīta dzirde. Par to liecina arī daudzu putnu skaistā dziedāšana un mātīšu spēja atrast tēviņu, saklausot tā aicinošos saucienus. Putniem nav ārējās auss, iekšējā auss un vidusauss pēc uzbūves līdzīga rāpuļu ausij, bet pēc funkcijām maz atšķiras no zīdītāju auss.

Vēl attīstītāka putniem ir redze. Plēsīgajiem putniem acis atrodas satuvināti galvas priekšpusē, lai varētu koncentrēt uzmanību uz laupījumu. Pārējiem putniem tās ir sānos, lai plašākā leņķī varētu saskatīt ienaidnieku.

Putniem ir raksturīga migrācija

Putni ir apbrīnojami ar savu spēju veikt milzīgus pārlidojumus. Daudzi putni, ko mēs pamatoti uzskatām par savējiem, Latvijā ierodas tikai pavasarī līdz ar dabas atmodu. Un ierodas tie tāpēc, ka šajā laikā te ir labvēlīgi apstākļi ligzdošanai - pietiekami silts un daudz barības. Šos putnus sauc par gājputniem jeb ceļotājiem.

Rudenī, kad mazuļi paaugušies, līdz ar sala tuvošanos tie dodas uz dienvidiem, uz siltām zemēm. Tā, piemēram, slokas un ķīvītes ziemu pavada Dienvideiropā, turpretī stārķi, vālodzes, dzeguzes lido uz Āfriku.
Jūras zīriņš, kas ligzdo tuvu Ziemeļpolam, īsajai vasarai beidzoties, dodas atpakaļ un aizlido gandrīz līdz Dienvidpolam.

Šo parādību, ka putni regulāri ceļo starp ligzdošanas un ziemošanas vietām, sauc par migrāciju. Migrē arī citi dzīvnieki - daži zīdītāji, kukaiņi. Tomēr putnu migrācija ir ļoti organizēta un saistīta ar iespaidīgiem attālumiem.

Novērojumi liecina, ka putni pārlidojumus veic pa daudzmaz noteiktiem maršrutiem - gar jūru, gar upēm un kalnu grēdām, pāri ezeriem.
Aizlidošana bieži notiek nesteidzīgāk, pa garāku maršrutu nekā atlidošana. Domājams, ka putni pavasarī steidzas ligzdot.

Ir putni, kas lido tikai dienā, piemēram, žubītes, vārnas, dienas plēsīgie putni. Dziedātājputni parasti lido naktī.
Tomēr ir daudzi putni, kas ceļo gan dienu, gan nakti, piemēram, stārķi, strazdi, bezdelīgas, zosis, pīles u.c.

Pretēji gājputniem daudzi putni noteiktā apvidū pavada visu gadu, piemēram, žagatas un zvirbuļi. Tie ir nometnieki.
Putni, kas pēc ligzdošanas veic pārlidojumus, bet kam nav migrācijas ceļu un tie nepamet dabas zonu, kurā ligzdo, ir klejotāji.

Ir sugas, kas aizceļo vai neaizceļo atkarībā no apstākļiem, cik barga ir ziema vai cik veci un spēcīgi ir putni. Piemēram, lielajām zīlītēm aizceļo tikai jaunie putni, bet vecie ir nometnieki.

Sugu apskats

Putnu klasē ir 28 kārtas un aptuveni 9000 sugu.

Latvijā ir konstatētas 18 putnu kārtas.

Dažas no tām, piemēram, zvirbuļveidīgie, pārstāvētas ar daudzām dzimtām.


Имя *:
Email *:
Код *:
Форма входа

Поиск

Друзья сайта
  • Официальный блог
  • Сообщество uCoz
  • FAQ по системе
  • Инструкции для uCoz

  • Copyright MyCorp © 2017
    Бесплатный конструктор сайтов - uCoz